Kazaki

Kazaki (krievu: kазаки, ukraiņu: kозаки) ir pamatā austrumslāvu etnosociāla grupa, kas iesākumā dzīvoja Austrumeiropas dienvidu stepēs (Donas un Dņepras lejtecēs), mūsdienu Ukrainas un Krievijas teritorijās. Vēstures gaitā izplatījās arī Pievolgā, Ziemeļkazāhijā un Sibīrijā. Kazakiem ir būtiska ietekme gan ukraiņu, gan krievu nāciju attīstībā.

Kazaku izcelsme ir neskaidra. Pirmoreiz viņi kā atsevišķs slānis parādās XV gadsimtā. Kazaku apdzīvotie apgabali bija buferzona starp slāvu un stepju klejotāju apdzīvotajiem apgabaliem, veidodami teritoriālas militāras struktūras un baudot autonomiju. XV gadsimta beigās konsolidējās Zaporožjes kazaki (Seča) (ukraiņu: Військо Запорозьке), kas kalpoja par vienu no ukraiņu nācijas veidošanās centriem. Militārisma un savas neatkarības dēļ, kazaki bieži bija vieni no galvanajiem spēkiem pret centrālo varu vērstajās sacelšanās (Razina, Bulavina un Pugačeva sacelšanās). Kazakiem ir jūtama loma Krievijas Sibīrijas kolonizēšanā. XVIII gadsimta beigās kazaki kļuva par jurisdiski definētu sabiedrības slāni (Сословие) ar savām tiesībām un speciālām karaspēka daļām (parasti kavalēriju). Cita starpā kazaku karaspēka daļas kļuva bēdīgi slavenas Latvijas teritorijā 1905. gada revolūcijas apspiešanas laikā.

Krievijas pilsoņu kara laikā kazaki bija vieni no balto kustības galvenajiem balstiem (kaut bija arī sarkanie kazaki), tāpēc kazaki tika pakļauti nežēligām represijām. Kopš PSRS sabrukuma Krievijas kazaku tradicionālajos apgabalos vērojama kazaku organizāciju atdzimšana un kazaku pašpārvaldes rašanās. Krievijas armijā atjaunotas kazaku karaspēka daļas.